Scenāriju metode un tās pielietojums stratēģiskajā plānošanā

Scenāriju metodes vēsture 

Scenāriju metodes pamatlicējs Hermanis Kāns (Herman Khan) 1967.gadā piedāvāja vairākus nākotnes scenārijus, lai liktu cilvēkiem padomāt par to, ko viņi pieņēma par neiedomājamu – kas notiktu, ja pasaulē sāktos atomkarš. Viņš uzsvēra, ka stratēģiskās domāšanas pamatā ir spēja domāt par neiedomājamo jeb paplašināt savas domāšanas horizontu.[1] (Kleiner, 1999). Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Kāna idejas tālāk attīstīja korporācijas Royal Duch/Shell stratēģi ar Pjēru Vaku (Pierre Wack) priekšgalā. Šodien scenārijus plaši izmanto ne vien biznesa pasaulē, bet arī pilsētu, valstu un starptautisko organizāciju  stratēģiju izstrādē. 

Scenāriji vs prognozēšana

Lai izskaidrotu scenāriju veidošanas metodes specifiku un priekšrocības, to parasti salīdzina ar otru populārāko nākotnes plānošanas metodi – prognozēšanu (forecasting). Būtiskākā atšķirība starp abām metodēm ir izpratnē par to, kas ir nākotne. Veidojot prognozes, tiek pieņemts, ka pastāv viena nākotne. Prognozes mērķis ir, izmantojot pagātnes un tagadnes datus, pēc iespējas precīzāk paredzēt, kāda būs nākotne un, izejot no tā, savlaicīgi izvēlēties attiecīgu rīcības plānu.  Tādējādi tiek pieņemts, ka nākotne ir jau samērā noteikta un mums atliek tai pēc iespējas efektīvāk piemēroties. Tas, ka mums nav pieejama pilnīga informācija par nākotni, tiek uztverts kā būtiskākais plānošanas trūkums.

Pretēji prognozēšanai, scenāriju metode uztver nākotnes nenoteiktību nevis kā trūkumu, bet gan kā priekšrocību. Tieši nākotnes nenoteiktība ir tas, kas pieļauj mūsu rīcības brīvību veidot tādu nākotni, kādu mēs vēlamies. Ja mums būtu pieejama pilnīga informācija par to, kāda būs nākotne, tad zustu pamats jebkādai mērķtiecīgai rīcībai. Nākotne nav paredzama, tāpēc šodienā  pastāv vairākas iespējamās nākotnes.[2]

Scenāriji ir stāsti par iespējamām nākotnēm. Scenāriju mērķis nav prognozēt, kā būs, bet drīzāk ieskicēt nākotnes attīstības robežas. Tie ir būvēti, analizējot sociālo, politisko, ekonomisko un vides procesu kopsakarības. Labi uzrakstīti scenāriji izaicina lasītāja pieņēmumus un paplašina iztēles robežas. Vienlīdz būtiska scenāriju metodes priekšrocība ir tā, ka, formulējot nevis vienu, bet vairākus skatījumus, scenāriji var kalpot par pamatu diskusijai par vēlamo un iespējamo attīstību un rada platformu, uz kuras veidot sociālo vienošanos par kopīgu nākotnes redzējumu.

Scenāriju veidi un to veidošanas pieejas 

Kīss Vanderheidens (Kees van der Heijden) izšķir vairākus scenāriju veidus – uz noteiktu mērķi orientētos scenārijus (piemēram, kādi ir veidi, lai pārspētu mūsu galveno konkurentu vai attīrītu piesārņotu upi?), krīzes scenārijus (piemēram, kā mazie grāmatu tirgotāji var sacensties ar amazon.com?) un uz izpēti un vienošanos orientēti scenāriji (piemēram, kādas ir noteiktas organizācijas vai valsts nākotnes attīstības iespējas?). Uz izpēti un vienošanos orientēti scenāriji tiek veidoti gadījumos, kad nākotnes attīstība ir atkarīga no liela skaita sociālo aģentu un kad attīstības faktoru savstarpējās sakarības ir sarežģītas un grūti saprotamas. Šajā stratēģijā scenāriji tiek izmantoti, lai nosacīti veidotu sabiedrības vienošanos par vēlamo un iespējamo Latvijas valsts nākotni.

Savukārt, šā scenāriju veida ietvaros var nošķirt divas scenāriju veidošanas pieejas. Pirmā ir vēlamo-nevēlamo scenāriju pieeja un otrā ir kontrast-scenāriju pieeja.  Pirmajā gadījumā tiek iezīmēta pesimistiska un optimistiska nākotnes attīstība un reālais skatījums veidojas kā kombinācija starp pesimistisko un optimistisko. Piemēram, nesen tapušais Pasaules ekonomikas foruma (World Economic Forum) radītais Krievijas attīstības redzējums ir tipisks vēlamo-nevēlamo scenāriju piemērs[3]. Sākotnēji tika identificētas pāris galvenās attīstības asis jeb kritiskās izvēles, no kurām būtiski atkarīgs nākotnes redzējums: 1) Vai Krievija spēs izveidot leģitīmu un efektīvu valsts pārvaldi?; 2) Un vai Krievija spēs diversificēt ekonomiku, ņemot vērā tai pieejamos energoresursus?.  Izejot no šiem diviem jautājumiem, tika izveidoti trīs scenāriji. Pirmais, „Naftas Lāsta” jeb pesimistiskais scenārijs paredz, ka Krievija turpinās konservatīvi paļauties uz dabas resursu rezervēm, ignorējot nepieciešamās institucionālās reformas. Otrais, „Ilgā Ceļa” scenārijs jeb jauktais scenārijs paredz, ka vidēji konservatīva valdība iegulda energo infrastruktūrā. Trešais, „Atdzimšanas” jeb pozitīvais scenārijs paredz ievērojamas institucionālās reformas, kuru rezultātā uzlabojas ekonomiskie, sociālie un politiskie apstākļi Krievijā.

Atšķirībā no vēlamo-nevēlamo scenāriju pieejas kontrast-scenāriju gadījumā tiek izveidotas vairākas vienlīdz iespējamas un vēlamas nākotnes. Piemēram, Singapūras valsts pārvalde kopš 1995.gada periodiski veido valsts attīstības scenārijus. 2005.gadā, skatoties uz 2020.gadu, Singapūras valsts pārvaldes administrācija iezīmēja trīs atšķirīgus redzējumus: 1) „Globālā Sabiedrība” – scenārijs, kurā globālā vide ir samērā sabalansēta, Singapūra konkurē ar citām valstīm par globālās ekonomikas centra statusu, pieaug starptautiskais spiediens ieviest sociālās garantijas un talantīgie singapūrieši sevi uzskata par globālās pasaules pilsoņiem; 2) „Augšā-Lejā” - scenārijs, kurā globālā vide ir nestabila un notiek nemitīgas sadursmes starp Islama un Rietumu civilizācijām, ASV un Ķīna konkurē par pasaules ietekmi un Āzijas valstis nav vienotas un pieslejas vienai vai otrai pusei, Singapūrā ir stipras vietējās kopienas, bet vietējie talanti izbrauc strādāt uz citām valstīm; 3) „Āzijas Apskāviens” – scenārijs, kurā Ķīna un Indija ir kļuvušas par būtiskākajiem globālās ekonomikas spēlētājiem un Singapūra pieslienas šai aliansei, saasinās sociālā nevienlīdzība un šķirtne starp vecajiem un jaunajiem, vietējiem un ārzemniekiem, Āzijas talanti nodrošina Singapūras konkurētspēju.[4] Katram no šiem scenārijiem ir savas labās un sliktās puses.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030.gadam scenāriju veidošanā arī tika izmantota kontrast-scenāriju pieeja, mēģinot ieskicēt četras vienlīdz iespējamas nākotnes attīstības versijas un izvērtēt ar tām saistītos ieguvumus un izmaksas.