Ziņas

Pirmkārt, Ievas intervija skar virkni savstarpēji saistītu, taču ne vienas dimensijas vai vienas celoņu ķēdes jautājumus. Pat, ja dzimstība Latvijā palielinātos, tas ļoti maz vai nemaz nerisinātu ne novecošanās, ne teritoriālās depopulācijas, ne ģimeņu stabilitātes, ne emigrācijas izaicinājumus. Teritoriālā depopulācija notiek gan valstīs ar uzlabojošos dzimstību (Skandināvijā), gan bagātās valstīs (Vācijā), un urbanizācija ir globāla tendence. Otrkārt, dzimstības kritumam ir vispārējs jeb globāls raksturs - praktiski visās (ja ne visās) pasaules valstīs pēdējo 30-40 gadu laikā dzimstība ir būtiski kritusi. Pie tam, daudzās mūsu kaimiņvalstīs Eiropā vēl straujāk nekā Latvijā (piemēram, katoliskā Īrijā, samazinoties gandrīz trīs reizes, sākot no 60tajiem gadiem). Veicot ekonometriska rakstura aprēķinus un salīdzinot desmitiem valstu demogrāfisko un ekonomisko dinamiku, zināmā mērā var redzēt saikni starp turību un dzimstību. Proti, pieaugot IKP uz vienu iedzīvotāju paralēli samazinās dzimstība, TAČU LĪDZ NOTEIKTAM SLIEKSNIM, kad dzimstības kritums apstājas un šur tur pat sākt uzlaboties.

Latvija 2030. Ir taisnība, ka Latvija 2030 neietver izvērstu demogrāfisko risinājumu. Protams, ne tādēļ , ka tas tiktu ignorēts. Tieši pretēji - no pirmās publiskās diskusijas, no pirmās prezentācijas Ministru Kabinetā un Saeimā vēl 2008.gada sākumā, Latvija 2030 visu sabiedriskās apspriešanas laiku, visās iespējamās iztirzāšanās kā pirmo izaicinājumu formulēja demogrāfiskos jautājumus. Novecošanās, depopulācijas, teritoriālās saraušanās tēmas, visdrīzāk galvenokārt pateicoties Latvijai 2030 ir ‘pielekušas’ nospiedošam vairākumam rīcībpolitikas lēmēju Latvijā, Valsts Prezidentu un premjeru ieskaitot. Pirms tam šie jautājumi tika diskutēti tikai ierobežotā lokā, bet pēc Latvija 2030 procesa tos vairs nevar apiet, demogrāfiskie apsvērumi informē rīcībpolitikas daudzās jomās (izglītība, veselība, nodarbinātība utt.). Man ir pietiekams pamats domāt, ka arī pēdējā laikā politisko spēku flirtēšana ar demogrāfijas tēmu ir tiešā iespaidā no Latvija 2030. Mana paša dziļa pārliecība ir tā, ka tas, kā Latvija spēs reaģēt uz diviem izaicinājumiem - demogrāfiskiem un globalizācijas - noteiks to, vai Latvijas valsts pastāvēs. Nevienam no Latvija 2030 veidotājiem nevajag, lai Latvijai iet slikti. Ir skumji, ka Ievas pirmais skaidrojums, kādēļ Latvija 2030 neredz lietas līdzīgi viņai, ir pieņemt, ka autori lolo ļaunus nodomus pret savu dzimteni.

Neraugoties uz klajo demogrāfisko izaicinājumu demonstrāciju, patiesi pašā stratēģijā Latvija 2030 nav izvērstu demogrāfisku risinājumu. Tā ir apzināta izvēle. Pirmkārt, Latvija 2030 uzsver un katrā tās apspriešanā tiek atkārtots un rosināts izveidot īpašu rīcībpolitisku uzstādījumu un risinājumu kopumu - Latvijas ilgtermiņa demogrāfiskā politika. Nevis tādēļ, ka autoriem nebūtu versijas un risinājumu, bet tādēļ, ka jautājumu loks ir pietiekami plašs, risinājumu pietiekami smagi un sociāli sensitīvi, bet visa tēma - sabiedrībā neizdiskutēta. Patiesībā demogrāfiskas diskusijas sākas tikai tagad. Tādai politikai jāaptver dzimstības, novecošanās, teritoriālās depopulācijas, migrācijas un mājsaimniecību stabilitātes jautājumus. VISAS šīs dimensijas ir dārgas un prasīs smagas izvēles. Mums nav kur ņemt milzīgos līdzekļus ilgstošai un aktīvai dzimstības veicināšanai, uzturot samērā izkliedētu apdzīvotību un nodrošinot pieņemamu dzīves standartu arvien lielākai vecāku cilvēku daļai mūsu sabiedrībā, VIENLAICĪGI uzturot ekonomikas pieaugumu. Ja vien, protams, nesākam izpārdod savu zemi. Šīs izvēles ir jāizdiskutē nevis jāuzspiež. Latvija 2030 autori, piemēram, uzskatīja, ka tā sauktā otrā bērna atbalsta politika ir saprātīgs risinājums, kas, piemēram, Zviedrijai ļāva izkārpīties no negatīvajām dzimstības tendencēm. Šī politika nozīmē palielinātu dažāda rakstura (finansiāla, sociāla u.c.) atbalstu tad, ja otrais bērns piedzimst drīz pēc pirmā. Proti, tiek domāts par risinājumu situācijai, ka dzimstības kritums ir otrā bērna atlikšanas dēļ. Pirmais bērns vairumā gadījumu piedzimst, taču otrais tiek atlikts, jo vecāki domā par karjeru, patēriņu, komfortu utt. Otrā bērna atbalsta politika, kas, cita starpā, ne bez panākumiem tiek izmantota Krievijā, vienkārši nozīme, ka sieviete ir ārpus darba tirgus 3-4 gadus vienā reizē, nevis atkārtoti, un tas nozīmē, ka tiek pārkāpts kritiskais slieksnis no pārsvarā viena un pārsvarā diviem bērniem sievietei. Taču šī politika ir salīdzinoši ļoti dārga un par to izšķiroties būs jāupurē kaut kas cits. Es personiski uzkastu, ka uz to ir jāiet, taču skaidrs, ka šādām izvēlēm ir jābūt saprastām un izdiskutētām sabiedrībā.

Otrkārt, migrācija kā risinājums Latvija 2030 ir apzināti neizvēlēts. Ne tādēļ, ka kādam būtu neērti. 2008. gada publiskos forumus tieši uzsāka ar diskusiju par imigrācijas nepieciešamību. Latvija 2030 ir saturējusi savās redakcijā arī Satversmi izaicinošus risinājumu piedāvājumus citās jomās. Vienkārši mums bija visai skaidrs, ka ilgtermiņā liela imigrācija nav risinājums. Apjomi, kas būtu nepieciešami, lai no tās būtu kāda jēga, vai nu dzimstības situācijas uzlabošanai vai kaut vai IKP celšanai, ir ļoti nozīmīgi. Vismaz 400 tūkstoš cilvēku klāt tuvāko divdesmit gadu laikā. Latvijas sabiedrības uzbūvei tas būtu trieciens ar grūti paredzamām sekām. Efekts uz populāciju būtu tikai pēc 2030. gada (bērniem taču vēl jāuzaug), migranti arī noveco un pārējās Latvija 2030 rīcības vides, ekonomikas, dabas un citās jomās tāpat būtu jāveic.

Tādēļ apzināti un klaji Latvija 2030 ir izvēlēts scenārijs maksimāli izmantot pašu resursus, pieļaujot zināmu iedzīvotāju skaita samazināšanos, BET orientējoties uz savu esošo kapitālu - gan Latvijā dzīvojošajiem, gan aizbraukušajiem. Morāle tāda - skaidrs, ka Latvijā vēl vismaz 20-30 gadus algas nebūs tik lielas kā kaimiņos Skandināvijā, Vācijā, Lielbritānijā. Taču kvalitatīva izglītības sistēma visa mūža garumā, tīra daba, aktīva pilsoniska līdzdalība, kultūras telpa, lielāka vienlīdzība dzīves iespējās - šis dzīves kvalitātes nosacījumu kopums var būt pietiekami labs piedāvājums ilgākā termiņā arī tiem, kas jau aizbraukuši. Dzemdēt kaut vai piecus bērnus nedrošā vidē, kas nepiedāvā kvalitatīvu izglītību, ar veselības riskiem un augstu nevienlīdzību, nozīmē, ka cilvēki turpinās braukt prom. Kāda jēga šķiest līdzekļus dzimstības veicināšanai, ja piedzimušie brauc projām tāpat? Tas jau arī ir lielākais drauds. Pat pie hipotētiski būtiski palielinātas dzimstības, iedzīvotāju kopējais saldo ir negatīvs tieši uz migrācijas rēķina. Cilvēki dodas prom un turpinās doties prom. Tur grūti atturēt. Svarīgi strādāt uz apstākļiem, lai brauktu atpakaļ.

Visbeidzot, treškārt, šī, iespējams, ir skumjākā daļa. Mēs SAK esam nedaudz modelējuši, kad sāktos iedzīvotāju skaita atjaunošanās. Pat tad, ja no šodienas visām Latvijas sievietēm sāktu dzimt vidēji pa četriem bērniem, iedzīvotāju skaits turpinātu kristies vēl 20-25 gadus. Mums līdz šim divdesmit gadus dzimstība bijusi ne augstāka par 1.4 bērniem sievietei. Divdesmit gadus nav piedzimis pietiekami daudz sieviešu, līdz ar to viņām tagad un turpmāk nebūs bērnu (jo šo sieviešu vienkārši nav). Nav grūti sarēķināt, ka, ja vienā paaudzē bijusi tik zema dzimstība, tad nākošai, lai atgrieztos savas paaudzes robežās uz atražošanas līmenī, vajag vairāk kā 3 bērnu vidēji KATRAI sievietei. Bet kompensēt iepriekšējās paaudzes zudumu nevar pat ar to.

Shematisks piemērs: no 100 cilvēkiem, 50 ir sievietes, kurām piedzimst 70 bērni (1.4 katrai); nākamajā paaudzē tātad ir 35 sievietes (50% no 70), kurām, lai piedzimtu ATKAL 100 bērnu, vajag 3 bērnus katrai; pat ar 4 katrai tikai knapi pietiek lai kompensētu iepriekšējās paaudzes zudumu.

Morāle - pat ar visradikālāko dzimstības politiku, sāktu 2010. gada 16. jūlijā, mēs NEVARAM vēl līdz 2030. gadam atjaunot pat pašreizējo iedzīvotāju skaitu. Un otra lieta, kas ir laba ziņa, bet situāciju nepadara vieglāku. Mēs dzīvojam ilgāk, daudz ilgāk nekā iepriekšējā paaudze. Šiem demogrāfiskajiem procesiem ir plašas, tālejošas sekas arī tajā, kā mēs domājam par sabiedrību, savu mūžu, vērtībām.

Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka jānolaiž rokas. Līdzīgi Ievai, es esmu pārliecināts, ka pie pašreizējās dzimstības prakses, politikas un ideoloģijas Latvijas valstij un latviešiem var pienākt eksistenciāls ceitnots tuvāko 30-40 gadu laikā. Arī es uzskatu, ka risinājums ir plašas atbalsta sistēmas radīšana bērnu audzināšanai un, iespējams, arī būtiska pasaules uzskatu maiņa (piemēram, vienkārši adekvāti novērtēt emocionālo un sociālo saišu vērtību un samazināt materiālo labumu pārvērtējumu). Mēs, protams, redzam daudzas lietas savādāk, taču ne jau tādēļ, ka viens ir reliģisks fanātiķis, bet otrs - bezsakņu kosmopolīts. Skatījumu atšķirība ir ļoti svarīga gan sabiedriskas diskusija rosināšanai (kā savādāk mainīt pasaules uzskatu?!), gan to smago izvēļu izdarīšanai, kas Latvijai priekšā.