Ziņas

Mudīte Luksa, LV.LV

Mēs esam vēl tik ļoti tālu no ideālās Rīgas un Latvijas. Ne tikai ar savu ražošanu un izmanību pakalpojumu sniegšanā, prasmi valsts pārvaldē, bet arī ar gudrību un vēlēšanos plānot nākotnē to teritoriju attīstību, kurās dzīvojam.

Rīgā un tās pievārtē pēdējos gados uzbūvēts desmitiem ēku, kuras nedz iederas apkārtējā vidē, nedz arī saprotams, kas tajās dzīvos un strādās. Galvaspilsētas dzīvojamos rajonos daudzviet alkatīgi aizbūvēti iekšpagalmi, kur koku lapotnes reiz deva dzīvu elpu bērnu rotaļu laukumiem un iedzīvotāju atpūtai.

Kaut arī pastāv stingri teritorijas plānošanas noteikumi, iedzīvotājiem, kuri nav saistīti ar šo specifisko jomu, tomēr izveidojies priekšstats, ka vismaz līdz šim Rīgā plānotāji plānoja, bet investori investēja, arhitekti projektēja un tā dēvētie attīstītāji būvēja atrauti no telpas un laika un saskaņā vienīgi ar savām interesēm.
Tagad būvniecības trakums beidzies, sastrādātais nu ir acu priekšā, nereti bez izredzēm pārlūkojamā nākotnē gūt praktisku pielietojumu citādi, kā vien būvētāju un ieguldītāju bankrotu un grūstošu jaunbūvju veidā, un nu ir laiks apdomāties, ko darīsim turpmāk.

Arhitektu namā 26. janvārī atklāto izstādi „Sējums nr.2. Grafiskā daļa”, šķiet, ir pamatoti uzskatīt par šā pārdomu laika sākuma pirmo vēstnesi.
Atklājot izstādi, Latvijas Arhitektu savienības padomes loceklis, Latvijas Teritoriālplānotāju asociācijas valdes loceklis Edgars Bērziņš sacīja – kaut arī laukā sals un sniegi, šis pasākums ir kā pirmais liecinieks par ledus sakustēšanos arhitektu un pilsētplānotāju savstarpējā sadarbībā un arī jaunā attieksmē pret savas vides veidošanu ilgtermiņā.

Bet izstādes veidotāji paši to cita starpā rekomendē šādi: „Sadarbībā ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, Latvijas Arhitektu savienību un Latvijas Teritoriālplānotāju asociāciju uzņēmums „grupa93” organizē pirmo Latvijas telpiskās plānošanas izstādi. Tā iecerēta kā tēmas pieteikums — iepazīšanās jeb vizītkarte. Izstāde iecerēta kā aizsākums tematisku izstāžu un pasākumu ciklam, ievads turpmākām diskusijām.

Plānošanas rezultātus nereti salīdzina ar spēles noteikumiem, ietvaru attīstībai. Mūsu doma ir šajā izstādē nokļūt ārpus rāmjiem. Gribam rādīt plānošanas radošo pusi – to, kā domas tiek projicētas vizuāli uztveramā grafiskā veidā.”
Izstādes kuratore Lolita Čača uz Arhitektu namu līdz 12. februārim aicina ikvienu, „kurš interesējas par pilsētām, to attīstību, kurš dzīvo pilsētā. Apmeklētāji tad uzzinātu, ko domā plānotāji un arhitekti, kāda varētu būt Rīgas iespējamā attīstība (par Rīgu, kā jau lielāko pilsētu, projektu ir visvairāk). Bet pamata auditorija droši vien būs speciālisti, kuri spēj novērtēt savu kolēģu darbu un salīdzināt idejas un norises no iekšpuses. Turklāt tās nav oficiālās plānošanas versijas, jo izstādē plaši pārstāvēti arī studentu darbi. Par Ķīpsalu, par Ziemeļu koridoru, brīvāk izpaužoties no sava skatupunkta. Mums šāds pasākums vēl nekad nav bijis, kad aptuveni 20 plānotāju rāda savus darbus planšetes formātā ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem.”

Ikviena apmeklētāja uzmanību nenoliedzami piesaistīs iztēli rosinošais Rīgas ātrgaitas tramvaja digitālais skrējiens pa ielām un tiltiem datora ekrānā, bet tikpat uzrunājoša ir planšete, kurā attēlota Rīgas apkaimju karte, skaidrojot ilgtermiņa plānošanas nostādnes. „Katrā Rīgas mikrorajonā ir savs emocionālais centrs, un no tā punkta jāplāno katras pilsētas apkaimes uzlabošana, lai tas nāktu par labu katram konkrētam rajona iedzīvotājam. Kas ir tas, kas atšķir vienu rajonu no otra? Vēsture? Filozofija? Ekonomika? Politika? Rīgas pilsētas dome? Arhitektūra? Funkcijas? Infrastruktūra? Detaļas un dizains? Māksla? Iedzīvotāji – mentalitāte, valoda un temperaments? Kas no tā visa ir ņemts vērā, veidojot pilsētas attīstības plānu? /../ Vajag ļaut mainīt un celt, tirgot un komunicēt, nodarboties ar biznesu un atpūsties. Ir jānorāda virziens, kā attīstīties katram rajonam individuāli, tā veidojot daudzveidīgāku un vienlaikus vienotāku Rīgu.”

Pazīstamā arhitekte Ausma Skujiņa izstādījusi planšeti par Rīgas zaļo zonu saglabāšanu un izveidi. Viņas viedoklis par pašreizējo situāciju ir gana ass: „Mums Rīgā nav zaļās struktūras. Ja arī ir, tad tās nav nosauktas vārdā. Piemēram, tas gabals Skanstes ielā, ko es zīmēju, – tā patiešām ir zaļa vieta. Bet tā nav definēta kā zaļā struktūra Rīgā un tāpēc to draud blīvi apbūvēt. Uzskatu, ka mans uzdevums ir nosaukt vārdā šīs zaļās struktūras. Tāpat kā latviešu teikās – pils jānosauc vārdā, un tā celsies augšā. Domāju, ka cilvēkiem ir jāsatraucas par tām zaļajām struktūrām, kuras nerespektē. Citviet pasaulē tagad parādījusies tendence šīs zaļās struktūras respektēt un saudzēt, un baidos, ka mēs no tā nemācāmies. Šis ir laiks, kad plānotāji jāaudzina un jāpievērš „jaunai ticībai”. Iepriekšējā būvniecības trakumā zaļā struktūra ārkārtīgi tika apdraudēta, un es priecājos, ka tagad iestājies pieklusuma un pārdomu laiks. Pie Operas ir nojaukta tā tualešu ēka, un, ja es nezinātu, ka tur vēlas atkal kaut ko būvēt, es ļoti priecātos. Ja atceramies apstādījumus, ko postīja ar tirdzniecības centra „Stokmann” būvniecību un citiem objektiem... Citur pasaulē tā vairs nedara. Bet pie mums domā, kā izmūrēt un sašaurināt pilsētas kanālu. Tas patiešām ir briesmīgi. Dažu kvadrātmetru dēļ, kuri mums varbūt nemaz nav vajadzīgi, dzīvojamās apbūves dēļ esam ar mieru nozāģēt kokus. Tagad ir laiks apstāties un sākt domāt.”

Arhitektu savienības priekšsēdētājs arhitekts Andris Kronbergs: „Nepārdomātā rīcība straujajā laikā novedusi pie sekām, kuras šodien redzam. Karstajos gados tiešām ļoti daudz būvēja tikai vienas funkcijas objektus, piemēram, dzīvokļus, nedomājot par to, ka blakus vajadzīgi bērnudārzi, veikali, piemērota transporta infrastruktūra. Šī ir tā vienkāršā plānošana, un ja pat to neizdara, tad ir ļoti slikti. Šajās planšetēs mēs redzam ilglaicīgās plānošanas shēmas, kur sekas var sagaidīt pēc piecdesmit un pat simts gadiem. Tā ir gluži cita, daudz nopietnāka lieta, bez kuras nekādā ziņā nevar iztikt. Tādēļ ir ļoti labi, ka tagad publiskajā telpā sāk parādīties domu apmaiņa, jauni projekti un idejas, un cilvēki sāk par to runāt un domāt arvien vairāk.”

„Šobrīd pirmoreiz Latvijas vēsturē visa valsts ir noklāta ar teritorijas plānojumiem. Piemēram, ļoti detalizēts, pat sīkāks plānojums, nekā tiek prasīts, izstrādāts Kolkā, tas gan dažādu procedūras ievērošanas nianšu dēļ vēl nav apstiprināts, tāpat kā vēl pāris citu plānojumu,” izstādē sastapts, teic Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Jānis Piešiņš, bet E.Bērziņš ir kritiskāks - teritoriju plānojumi tiekot veidoti arī Eiropas Savienības līmenī, „un šajā kontekstā uz vispārējā fona mēs esam diezgan atpalikuši.”

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns, kura pārraudzībā ir arī plānošanas joma, pašreizējo situāciju īsumā raksturo šādi: „Bija vajadzīgs vairāk nekā 10 gadu, lai teritorijas plānojums pārklātu visu Latviju. Deviņdesmito gadu sākumā tika izveidota ļoti laba plānošanas sistēma, kas bija pietiekami labi saprotama līdz deviņdesmito gadu beigām, bet dažu gadu laikā kopš 2002. gada šī sistēma tika nepamatoti sarežģīta, un tagad tiek plānots daudz sarežģītāk, nekā nepieciešams. Ministrija jau vairāk nekā gadu strādā pie jauna likuma izveides, priekšlikumi top labā sasaistē ar plānotājiem, lai sistēmu vienkāršotu, procesus padarītu ātrākus un vairāk redzētu lietas būtību, nevis formālo pusi. Tieši tā pēdējos gados bija guvusi virsroku. Nepelnīti nav izmantotas arī šobrīd pieejamās tehnoloģiskās iespējas. Tā kā pārzinām arī e-lietas, ir redzams, ka ar to naudu un ideoloģisko bāzi, kas ir mūsu rīcībā, var „sajūgt” kopā plānošanas, projektēšanas un būvniecības procesus un arī zemes dienesta kompetencē esošos procesus. Lai būtu tā, kā mūsu tuvējās valstīs, piemēram, Skandināvijā, kur, ievadot datorā attiecīgu kadastra numuru, var uzzināt ne tikai īpašuma vērtību, bet arī visu, kas tur ir plānots, kādas izmaiņas, kādi ir būvprojekti. Šādu sistēmu plānojam realizēt divu gadu laikā.”

Jā, izstāde ir pietiekami specifiska un prasa zināmu iedziļināšanos, bet katrā ziņā ne obligātas arhitekta vai pilsētplānotāja profesionālās zināšanas. Ir vērts turp aiziet, lai izprastu un padomātu, un tad spētu pateikt savu vārdu, kad pilsētas dome rīko kādu svarīgu objektu publisko apspriedi. Jo šis ir arī laiks, kad ikvienam jāaudzē sava pašcieņa un spēja pastāvēt par savu viedokli, nevis tumšā kaktā rūgt par citu sadarīto.