Rīgas forums

4. marts, Latvijas Universitātes Mazā Aula

Ievest viesstrādniekus būtu vienkārši, bet tas var radīt jaunas problēmas

Risinot darbaspēka trūkumu Latvijā, ātrākais risinājums būtu atvieglot viesstrādnieku ievešanas noteikumus, tomēr jārēķinās, ka tas varētu radīt jaunas problēmas Latvijā tālākā nākotnē - tā secināja sabiedrības līdzdalības projekta „Latvija 2030.Tava izvēle” Rīgas foruma dalībnieki. 

Klātesošie Rīgas foruma dalībnieki tika aicināti izteikt viedokli par diviem Latvijas nākotnes attīstībai svarīgiem jautājumiem, kas saistīti ar jau šobrīd tik aktuālo cilvēkresursu un darbaspēka problemātiku.  

Lai veidotu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, ekspertuprāt, ir jāizšķiras vai nu par esošo cilvēkresursu maksimālu mobilizāciju, vai darba tirgus liberalizāciju.  

• Esošo cilvēkresursu maksimāla mobilizācija VAI Darba tirgus liberalizācija

• Izglītības sistēmas atvērtība un uzsvars uz tās ārējo konkurētspēju VAI Latvijas vietējā potenciāla mobilizācija un maksimāla izmantošana

Vietējie vai viesstrādnieki?

Situācijā, kad pēdējo 17 gadu negatīvie dzimstības rādītāji jau sāk ietekmēt Latvijas darba tirgu un izglītības sistēmu, eksperti prognozē, ka 2010.gadā studentu būs vairāk nekā 32 tūkstoši, bet 2016.gadā – tikai pēc 8 gadiem – izglītojamo skaits saruks par vairākiem tūkstošiem visās vecuma grupās. 

Līdz ar to rodas vairāki jautājumi: kā ilgtspējīgi  risināt cilvēkresursu un demogrāfijas dinamikas radītos izaicinājumus, vai un kā integrēt vecākus cilvēkus darba tirgū un kā atturēt vietējos no aizbraukšanas un kā motivēt aizbraukušos atgriezties? 

Cita vērā ņemama alternatīva, ko praktizē arī daudzas Eiropas Savienības (turpmāk – ES) valstis, ir trūkstošā darbaspēka piesaiste no citām ES valstīm, no kaimiņvalstīm, kas nav ES valstis, piemēram, Baltkrievijas, vai no citiem pasaules reģioniem. 

Vairākumam atzīstot neizbēgamu darba tirgus liberalizāciju jau tuvākā nākotnē, foruma dalībnieki pauda bažas par sekām, ko varētu radīt nekontrolēta viesstrādnieku ievešana: „Situācijā, kad mēs Latvijā esam tikai 60% latviešu, runāt par viesstrādnieku ievešanu ir lielākā mērā bezatbildīgi attiecībā uz latviešu tautas izdzīvošanas perspektīvu.” 

Lai arī diskusijas noslēguma balsojumā par šo dilemmu piedalījās visai nedaudz klātesošo, vairums sliecās atbalstīt Latvijas iekšējā darbaspēka mobilizāciju, darbaspēka ievešanu atstājot kā krīzes risinājumu, jo, kā retoriski jautāja zinātnieks Dr. Jānis Vaivads: „kā būvēt ilgtspēju uz cilvēku bāzes, kas šeit uzturēsies īslaicīgi?!” 

Izglītība visiem, bet ne obligāti Latvijā

Otrs jautājums Rīgas forumā bija izšķiršanās starp izglītības sistēmas atvērtību un uzsvaru uz tās ārējo konkurētspēju vai Latvijas vietējā potenciāla mobilizāciju.  

Analizējot situāciju Latvijas izglītībā, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas autori secinājuši, ka Latvijas vidusskolu un augstskolu beidzēju došanās uz citām valstīm, lai turpinātu mācības pat tajās specialitātēs, kas tiek piedāvātas Latvijas mācību iestādēs, liecina, ka Latvijas izglītības sistēma piedāvājuma ziņā nav ārēji konkurētspējīga.

Latvijas mācību spēku atalgojums jau šobrīd pieļauj iespēju algot citu valstu pasniedzējus, tiesa, to pašlaik sarežģī vairākas likumdošanā noteiktās normas, un tas mazina konkurenci pasniedzēju vidū un pazemina apmācības kvalitāti Latvijas augstskolās. Pasniedzēju un pētnieku darba tirgus atvēršana vietējās izglītības konkurētspējas celšanai, iespējams, varētu nozīmēt, ka daudzi Latvijas zinātnieki un akadēmiskie spēki zaudētu darbu.  

Cita iespēja ir koncentrēt finansiālos un akadēmiskos resursus un infrastruktūru vienīgi tajā jomās, kuras piedzīvo izaugsmi un kurām ir sasaiste ar pieprasījumu darba tirgū. Specialitātēs, kuras nav konkurētspējīgas, varētu tikt samazināts finansiālais atbalsts. 

Diskutējot par otro Rīgas forumā izvirzīto stratēģisko dilemmu, Latvijas Institūta direktors Ojārs Kalniņš izteica viedokli: „Ja būs atvērta un konkurētspējīga izglītība, tad mēs varēsim piesaistīt ne tikai studentus, bet arī mācībspēkus. Lai nav tā, kā šobrīd – Latvijas augstskolās filozofiju pasniegt nevarētu pat Aristotelis, jo viņš nevarētu pasniegt latviski.” 

Dominējošais viedoklis debatējot par otro diskusijai izvirzīto jautājumu bija: izglītības sistēmai neapšaubāmi jābūt atvērtai, jo izglītības būtība ir „būt atvērtai” pret visu jauno: „Mūsdienās runājam vairāk par indivīdu iespēju robežām, kas tagad kļuvušas plašākas nekā vienas valsts robežas. Tāpēc izglītības sistēmai būtu jāseko jaunajai situācijai un jāpiedāvā izglītība, kas būtu konkurētspējīga ne tikai Latvijas robežās.”

 Attēlu galerija